Bērnudienas Komunālijā

Rakstnieces vīram nav viegli. Visu pavasari viņa rakstīja. Es uzbūvēju siltumnīcu, domāju – nu viņa stādīs tomātus. Nekā – pašam vajadzēja stādīt.
Labi, iestādīju. Nomainīju zemi balkona kastēs, domāju – stādīs petūnijas. Nekā – pašam bija jāstāda. Nu, domāju, vismaz zirņus un pupas… Kā tad, gaidi ar maisu! Sēž un raksta.
Un tad sāka man dot pa vienam stāstiņam lasīt. Skatās – gaida, ko teikšu…
Domāju – nu labi, izlasīšu. Un ielasījos. Vai, kā ielasījos!
Komunaļņiks! Šī burvīgā piespiedu tuvība. Smakas un skaņas, svētki un kautiņi, internacionālā mīla un starpnāciju naids… Kādas kaislības! Un tas viss – dažos apdzīvojamās platības kvadrātmetros…
Visi, kas to ir piedzīvojuši, atcerēsies.
Visiem, kas piedzima vēlāk, būs smieklīgi.
Un rakstnieces vīram arī būs vieglāk. Prasu – ko dari, raksti? Nē, saka, ravēju.
Vilis Daudziņš

Komunālā dzīvokļa mikropasaule, skatīta mazās Zanes acīm, ir stāsts, kas vienlaikus liek smieties balsī un vedina uz pārdomām. Trāpīgās etīdēs izspēlētais padomju laika sadzīves absurda teātris raisa vienlaikus uzjautrinājumu un smeldzi. Līdzās latviešu rakstnieku klasiskajām bērnības atmiņām tagad nostājas arī “Bērnudienas Komunālijā” – ne mazāk saulainas, ne mazāk skarbas, bet izstāstītas ar uzvarošu humoru un mīlestību.
Bārbala Simsone